Augi dārzā

Katram dārzam vai labiekārtojamajai teritorijai ir savi ekoloģiskie apstākļi – augsnes sastāvs, mitrums, gaisma, gaisa tīrība, esošie kokaugi vai kokaugu grupas. Visi šie faktori ir svarīgi augu izvēlē.

Projektējot stādījumus vai atsevišķi augošus kokus, ir pamatoti jāizvēlas to augšanas vieta, forma un funkcija – norobežojoša, dekoratīva u.c. Formu stādījumiem parasti izvēlas tādu, lai tā iekļaujas kopējā dārza kompozīcijā. Pirms augu sortimenta izvēles ir jānoskaidro augsnes reakcija. Nevajadzētu stādīt kopā skābu un kaļķainu augšņu mīlošus augus, jo tas apgrūtina apstādījumu kopšanu.

Stādījumos jāizvēlas salcietīgi un izturīgi augi, kuri ir spējīgi augt konkrētajā apvidū. Katrā funkcionālajā zonā projektētajiem augiem ir jābūt ar atšķirīgām īpašībām. Priekšdārzā jāizvēlas augi, kuri dekorativitāti spēj saglabāt pēc iespējas ilgāk – mūžzaļi augi, krāšņi ziedoši krūmi – rozes, spirejas, klinšrozītes, veigelas, noturīgas ziemcietes – hostas, astilbes, heihēras, vasaras puķes – alises, samtenes, lobēlijas, petūnijas un sīpolpuķes. Savukārt dzīvojamā zona aktīvi tiek izmantota atpūtai no pavasara līdz rudenim. Jāizvēlas augi, kas būs dekoratīvi šajā laika posmā, mazāk izmantojot mūžzaļos augus, bet gan lapu krūmus ar interesantu lapojumu, krāšņiem un smaržīgiem ziediem – dažādas spireju šķirnes, Tunberga bārbeles, klinšrozītes, ceriņus, jasmīnus, ziemcietes, dekoratīvās graudzāles, vasaras puķes. 

Puķes

Puķu stādījumi ir viens no apstādījumu pamatelementiem, taču jāņem vērā, ka stādījumu veidam un daudzumam jāatbilst objekta raksturam un kompozicionālajam risinājumam, piemēram, ļoti atšķirīga būs puķu izmantošana ražošanas teritorijā un autoceļu apstādījumos no to lietošanas atpūtas vietā savrupmājas dārzā. Puķu stādījumus parasti projektē un veido vietās, kur ir visvairāk skatītāju, piemēram, pie ēku ieejām, celiņu krustpunktos, pie atpūtas vietām u. tml. Puķu stādījumos nevajadzētu sarežģīt dobes formu, bet gan izvēlēties dažādību augu sortimentā. Jāatceras, ka puķu stādījumi prasa samērā lielu kopšanu.

Apstādījumos izmantoto puķu iedalījums:

  • Viengadīgās puķes, kas pilnu attīstības ciklu (no sēklas līdz sēklai) noslēdz vienā veģetācijas periodā. Daļa augu, ko Latvijā audzē kā viengadīgas puķes, savā dzimtenē ir daudzgadīgas;
  • Divgadīgajām puķēm, kuru attīstības cikls ilgst divus veģetācijas periodus, pirmajā gadā veidojas veģetatīvās daļas, bet tikai otrajā – ziedi;
  • Ziemcietes ir daudzgadīgi lakstaugi, kam pārziemo sakņu sistēma, bet augu virszemes daļas atkarībā no sugas pārziemo vai ziemā iet bojā;
  • Sīpolpuķes (tulpes, narcises, hiacintes, lilijas u.c.);
  • Bumbuļsīpolpuķes (gladiolas, krokusi);
  • Gumpuķes (dālijas, kannas).

Kokaugi

Kokaugi ir viens no galvenajiem elementiem, kas veido ainavas telpu. Lieli koki daudzkārt pārsniegdami cilvēka auguma izmērus, āra telpu var sadalīt, atdalīt, norobežot vai atklāt kādu objektu ainavā, veidot telpiskas formas, plaknes, lielus krāsu laukumus. Tāpēc kokaugu vainaga forma un to izteiktā trešā dimensija (augstums) ir svarīga pazīme, kas tos atšķir no pārējiem augiem ainavā. Zemi kokaugi un lakstaugi, kuri mazāki par cilvēka augumu, tiek uztverti galvenokārt kā plaknes un laukumi ar divām dimensijām. Kokaugu telpiskās īpašības atkarīgas no stumbra un vainaga savstarpējām attiecībām. Liela nozīme apkārtējās telpas uztverē ir lapu, ziedu un augļu lielumam, krāsai un formai.  Visu šo pazīmju vizuālais efekts atkarīgs no attāluma līdz novērotājam, apgaismojuma, gadalaika, uztveršanas laika u.c. faktoriem. Izmantojot kokaugus ainavas telpas izveidošanai, noteikti jāņem vērā arī ceturtā dimensija, tas ir laiks. kokaugi laika gaitā nepārtraukti mainās, mainot savus izmērus un formu. Koki sugai raksturīgos izmērus sasniedz 40 – 60 gados, krūmi ievērojami ātrāk – 5 – 10 gados.

Kokaugu dzīvības formas

Visbiežāk, runājot par kokiem un krūmiem, mēs iedomājamies lielus kokus un dažāda izmēra krūmus, bet to dzīvības formas, izmēri un lietojuma iespējas ir daudzas un dažādas.

Koki – raksturīgs stumbrs un vainags; kokus pēc to auguma var iedalīt trīs grupās:

  • liela auguma koki, kuru augstums ir virs 25 m (ozols, priede, parastā egle), šādi koki izmantojami liela mēroga apstādījumos, parkos, mežaparkos, retāk arī pilsētu apstādījumos;
  • vidēja auguma koki, kuru augstums ir 15 – 25 m (kļava, liepa, zirgkastaņa), tie piemēroti pilsētu apstādījumos, parkos, lauku sētas apstādījumos, retāk dārzos (parasti izmanto, ja dārzs ir liels un apkārtējā ainava piemērota);
  • maza auguma koki, kuru augstums mazāks par 15 m (pīlādzis, tūja, ieva, etiķkoks, plūškoks, vilkābele u.c.), šie koki labi izmantojami apstādījumu veidošanā mazākās teritorijās, lieliski vertikālie akcenti arī mazos dārzos.

Krūmi – nav izteikta viena stumbra, vainags piekļauts pie augsnes. Krūmus pēc to auguma formas var iedalīt:

  • ļoti liela auguma krūmi, kuru augstums lielāks par 4 m, raksturīgākie piemēri – ceriņš, lazda, irbene; šie augi piemēroti lielu dzīvžogu vai apjomīgu augu grupu veidošanai, kā arī kā fona stādījumi mazākos dārzos vai zemāka “stāva” augi lielos parkos;
  • liela auguma krūmi, kuru augstums ir 2 – 4 m, tādi ir filadelfs (jasmīns), aronija, grimonis, fizokarps u.c.; šie krūmi lieliski piemēroti vidēja un maza izmēra dārzos;
  • vidēja auguma krūmi, kuru augstums ir 0,8 – 2 m, šī irviena no lielākajām krūmu grupām, tie ir liela daļa rododendru, asā, pelēkā un Vanhuta spirejas, rozes, dažas bārbeļu šķirnes, ligustri, jāņogas, sniegogas, veigelas, hortenzijas u.c.; tie piemēroti tuvu skatāmiem stādījumiem, vidēja augstuma dzīvžogiem, liela daļa šo augu ir bagātīgi un krāšņi ziedoši;
  • zema auguma krūmi, kuru augstums ir 0,3 – 0,8 m, tās ir liela daļa Japānas spireju, Tunberga bārbeles šķirnes, klinšrozītes (čužas), virši, atsevišķas rododendru un rožu šķirnes; parasti zema auguma krūmus izmanto nelielos dārzos, pēdējā laikā ļoti veiksmīgi tie tiek izmantoti pilsētu un autoceļu apstādījumos, veidojot lielas grupas gar ceļiem, gājēju celiņiem un grūti pļaujamās vietās;
  • pundurkrūmi jeb sīkkrūmi, kuru augstums nepārsniedz 0,3 m, pie šīs grupas pieskaitāmi arī augsnes sedzējaugi (zemsedzes augi), kuru vainaga zari ir klājeniski, pieplakuši zemei, populārākie augi – kapmirte, Forčuna segliņš, ērikas, dammera klintene, klājeniskie kadiķi u.c.; sīkkrūmi un klājeniskie augi lieliski kalpo kā zāliena aizstājējaugi vietās, kur zāliens ir grūti ierīkojams vai kopjams, piemēroti mazos viršu dārzos vai tuvu skatāmos apstādījumos.

Vīteņaugi (liānas) – nav izteikta stumbra, dzinumi gari, kāpelējoši vai ložņājoši. Vīteņaugus izmanto “vertikālo” stādījumu veidošanai, sienu, pergolu, lapeņu vai bezzarainu koku stumbru apaudzēšanai. Tie aizņem samērā mazu augšanas telpu. Ir divas galvenās vīteņaugu grupas, ko nosaka atkarībā no balsta formas:

  • paškāpēji, kas paši var “rāpties” pa sienu vai koka stumbru, pieķeroties balstam ar piesūcekņiem vai vītēm (stīgām), šiem augiem nevajag speciālu balstu; raksturīgākie piemēri ir paškāpējs mežvīns (Parthenocissus quinquefolia var. engelmanii) un vīteņhortenzija (Hydrangea petiolaris);
  • vīteņaugi, kam nepieciešams balsts; dažas liānas piestiprinās pie balsta ar dzinumiem, apvijot to, dažas jāpiestiprina, lielākajai daļai vīteņaugu raksturīgi izteiksmīgi dekoratīvi ziedi, skaistākie piemēri ir mežvītenis (Clematis), arī vīteņsausserži (Lonicera), dažiem arī dekoratīvas lapas, piemēram aktinīdijai (Actinidia kolomikta), pīpjukokam (Aristolochia macrophylla), efejām (Hedera), kas Latvijas apstākļos bieži vien ložņā pa zemi, augstāk paceļoties tikai Kurzemes dārzos, un vienam no populārākajiem vīteņaugiem mežvīniem, dažiem augiem to lielākā vērtība ir augļi, piemēram vīnkokiem (Vitis).